Es nospiedu pogu “Reģistrēties” naktī, ap diviem. Pa dienu es tam nekad nesaņemtos. Pa dienu esmu prātīga, pieaugusi sieviete: bibliotekāre Jana, divu jau pieaugušu bērnu mamma un maza mazdēla vecmāmiņa.
Es lieliski apzinos, ka piecdesmit gadu vecumā meklēt laimi iepazīšanās portālos daudziem šķiet dīvaini vai pat veltīgi. Sabiedrībā valda uzskats, ka tā ir ekskluzīva jauno cilvēku pasaule, kurā uz katra stūra uzglūn dažādi krāpnieki, un es pamatoti baidījos, ka tuvākie cilvēki mani vienkārši nesapratīs vai pat atklāti izsmies par šādu soli.
Bet naktī viss rādās citādāk. Kad guli viena pati gultā, kas vienam cilvēkam ir par lielu, prāts pieklust. Rokas pašas izdara to, kam dienā nepietiek drosmes. Vārds. Vecums. Pilsēta. Fotoattēls.
Kādu bildi izvēlēties bibliotekārei
Savus fotoattēlus es pārskatīju gandrīz stundu un pēkšņi sapratu: man nav nevienas normālas bildes. Ir fotogrāfijas ar mazdēlu, bet šis taču nav saits “Atrodi vecmāmiņu”. Ir bildes no māsas jubilejas – acis sārtas no zibspuldzes, rokā vīna glāze, draudzene Inese cieši apskāvusi.
Ir dārza bildes – panamā, gumijas zābakos un ar lāpstu rokās pie siltumnīcas Padurē. Tādas derētu tikai žurnālam “Lauku Māja”.
Galu galā izvēlējos vienīgo pieklājīgo uzņēmumu: pagājušā gada dzimšanas diena, tumši zila kleita, frizūra, smaids. Ja nepēta katru krunciņu – izskatās tīri labi.
Sadaļā “Par sevi” ierakstīju pavisam vienkārši: “Man ir 50 gadi. Esmu šķīrusies. Bērni ir izauguši. Meklēju normālu vīrieti nopietnām attiecībām. Dzērājus, precētos un tos, kas slēpj savu seju, lūdzu netraucēt.”
Es vēl tagad skaidri atceros to dīvaino nemieru, kas mani mocīja līdz pat četriem rītā, kad gulēju un blenzu griestos, nespējot atrast sev vietu.
Manī pulsēja tāds satraukums, it kā es būtu izgājusi pašā Kuldīgas rātslaukumā pilnīgi svešu acu apskatei, pēkšņi apzinoties, ka esmu visai pasaulei parādījusi savu lielo vientulību, kuru tik ilgi un rūpīgi biju slēpusi aiz savas šķietami mierīgās un sakārtotās ikdienas fasādes.
Septiņas ziņas vienā naktī – vai tiešām es vēl “skaitos”
No rīta pirmais darbs bija uzreiz pārbaudīt telefonu, un ieraudzītais mani pamatīgi pārsteidza – tur bija septiņas jaunas ziņas. Septiņi paziņojumi tikai vienas nakts laikā lika man uz brīdi apstāties un aizdomāties, ka varbūt tomēr es vēl esmu interesanta un pamanāma sieviete.
Šķiet, ka piecdesmit gadi tiešām varētu būt kā otrie trīsdesmit, kad viss vēl ir iespējams un pasaule pēkšņi paver pavisam jaunus, negaidītus apvāršņus.
Sāku lēnām lasīt saņemtās ziņas, un pirmā uzreiz lika pasmaidīt par jaunības maksimālismu: “Čau, skaistulīt! Tev ir kāda bilde no vasaras atpūtas pie jūras?” Izrādījās, ka rakstītājam ir tikai divdesmit deviņi gadi.
Viņa paša profila attēlā viņš bija redzams bez krekla, demonstrējot savu sportisko augumu un visai uzkrītošu, biezu ķēdi ap kaklu, kas uzreiz lika saprast, ka mūsu pasaules ir pārāk atšķirīgas.
Otrā ziņa: “Hai. Ko dari?” Viņam ir piecdesmit trīs. Bildē viņš lepni tur lielu zandartu. Jāsaka godīgi, zivs izskatījās labāk par viņu pašu.
Trešā ziņa: “Labvakar, jūs izskatāties lieliski.” Fotogrāfijas nav. Vispār. Melns kvadrāts. Tīrais Malēvičs.
Ceturtā ziņa izrādījās parasta mārketinga mēstule, kas piedāvāja apšaubāmas izklaides un ātru peļņu internetā, lai gan tādām vietām tur nemaz nevajadzētu parādīties.
Šķiet, ka digitālajā laikmetā no šādiem uzmācīgiem reklāmas sūtījumiem un automatizētiem piedāvājumiem nav iespējams noslēpties pat personīgajā sarakstē, jo tie pamanās atrast ceļu pie lietotāja pilnīgi jebkurā platformā.
Pārējās ziņas bija dažādas variācijas par tēmu “čau, iepazīsimies?”, turklāt sarakstītas ar tādām gramatikas kļūdām, ka man kā bibliotekārei sākās acu raustīšanās. Es aizvēru telefonu un aizgāju vārīt kafiju.
Nedēļa virtuālajā džungļos
Pirmajā nedēļā man uzrakstīja piecdesmit pieci vīrieši. Statistikas cienīgs rezultāts:
Divdesmit divi bija jaunāki par trīsdesmit gadiem. Viņus visus interesēja tikai peldkostīmi. Man tāds ir – melns, slēgts, ar mazu svārciņu, bet diez vai tas bija tas formāts, ko viņi gaidīja.
Piecpadsmit bija precēti. Kāds atklāti rakstīja, ka meklē ko “sānos”, kāds nerakstīja, bet bildē skaidri redzams laulības gredzens. Vīrieši, kuri neprot noņemt gredzenu pirms bildēšanās, ir apbrīnojami naivi.
Astoņi no interesentiem bija pilnībā bez fotoattēliem, un viņu attaisnojumi bija patiesi radoši: sākumā tie svārstījās no “pārlieku liela kautruma” līdz pat apgalvojumiem par “pazīstamu seju” vai pat “darbu slepenajos dienestos”.
Viens no šiem noslēpumainajiem kungiem pat paziņoja, ka savu attēlu parādīs tikai tad, kad pirmais būšu saņēmis kādu pavisam privātu un atklātu bildi no manis.
Izskatījās, ka manā sarakstē ir trāpījies kāds īpaši “slepenais aģents”, kurš meklē piedzīvojumus, nevis patiesu iepazīšanos.
Vēl septiņi no sūtītājiem izskatījās pēc parastiem automatizētiem profiliem vai viltvāržiem, kuriem patiesībā nemaz neinteresēja saruna.
Viņu sūtītās vēstules bija tik nedabiskas un vienādas, it kā tās būtu rakstītas pēc viena un tā paša sagatavota šablona, ko viņi masveidā izsūta visām sievietēm pēc kārtas, cerot uz kādu lētticīgu reakciju.
Un tikai trīs sākumā šķita adekvāti.
Pirmais mēģinājums: Inženieris Uldis un uztūkusi pagātne
Pirmais bija Uldis. Sešdesmit pieci gadi, inženieris, šķīries, divi bērni. Fotogrāfijā – patīkams vīrietis džemperī, ar glītām ūsām. Mēs sarakstījāmies trīs dienas.
Viņš rakstīja gramatiski pareizi, uzdeva jautājumus, stāstīja par savu darbu. Es atslābu. Beidzot normāls cilvēks.
Ceturtajā dienā viņš piedāvāja satikties. Kafejnīca Liepājā, sestdiena, divi dienā. Es piekritu. Divas stundas pavadīju pie spoguļa, mēģinot saprast, ko vilkt mugurā. Izvēlējos bēšo mēteli un zābakus, ko pirms gada biju nopirkusi “īpašam gadījumam”. Lūk, gadījums beidzot klāt.
Uldis nokavēja krietnas divdesmit minūtes, un es, lēnām malkojot jau otro tējas tasi, nopietni apsvēru domu doties prom, kad viņš beidzot parādījās pie apvāršņa. Jāatzīst, ka viņš attāli atgādināja to vīrieti, kurš bija redzams fotogrāfijā, taču dzīvē viss izskatījās krietni citādāk.
Ja iedomājas, ka bilde būtu uzņemta pirms krietniem desmit gadiem, pa šo laiku viņš būtu kļuvis krietni apaļāks un viņa mati krietni retāki, tad attēls beidzot sakristu ar realitāti.
Vienīgi viņa raksturīgās ūsas bija palikušas tieši tādas pašas kā profilā, kalpojot par vienīgo drošo atpazīšanas zīmi šajā tikšanās reizē.
— Jana? Piedodiet, sastrēgumi pie tilta.
Viņš apsēdās, pasūtīja kafiju, paskatījās uz mani un paziņoja:
— Bet jūs dzīvē… nu… esat nedaudz citādāka nekā bildē.
Es uz brīdi paliku bez valodas. Es – citādāka?! Es vismaz esmu līdzīga savai bildei, atšķirībā no dažiem labiem! Tomēr es izvēlējos paklusēt. Turpmākās četrdesmit minūtes es biju spiesta noklausīties visu par viņa bijušo sievu, kura bija slikta un atņēma dzīvokli, par bērniem, kuri esot neapdomīgi un nekad nezvanot, un pat par viņa dažādajām labsajūtas kaitēm. Par mani viņš neuzdeva ne vienu pašu jautājumu.
Es mierīgi izdzēru tēju, pieklājīgi pateicu “bija patīkami iepazīties” un devos prom.
Otrais mēģinājums: Biznesmenis un rēķins par “vienlīdzību”
Otrais bija Juris. Piecdesmit divi gadi, uzņēmējs, šķīries. Bildē – uzvalks, dārga mašīna, nosirmojuši deniņi. Izskatījās efektīgi. Mēs tikāmies restorānā. Viņš atnāca laicīgi, atvēra man durvis, smaržoja pēc dārga parfīma. Viss bija kā kino. Pirmā pusstunda bija ideāla. Viņš jokoja, klausījās, es smējos.
Tad atnesa rēķinu. Summa bija pamatīga – ap 80 eiro.
— Jana, varbūt maksājam uz pusēm?
— Uz pusēm?
— Nu jā. Es esmu par vienlīdzību. Divdesmit pirmais gadsimts tomēr.
Es samaksāju savu daļu. Ne tāpēc, ka piekristu, bet tāpēc, ka strīdēties par naudu pirmajā tikšanās reizē man šķita zem mana goda. Pie izejas viņš teica:
— Atkārtosim?
— Noteikti, — es atbildēju. — Tikai nākamreiz iesim uz manu darba bufeti. Tur “uz pusēm” būs kādi četri eiro.
Viņš laikam nesaprata sarkasmu. Vairs nepiezvanīja.
Stāsts par vēsturnieku un portfeli ar dzeju
Tad man uzrakstīja vīrietis vārdā Gints. Tā bija pavisam citāda ziņa – gara un pārdomāta. Viņš iepazīstināja ar sevi: sešdesmit viens gads, atraitnis, vēstures pasniedzējs. Mīl grāmatas, teātri un pastaigas.
Meklē sievieti, ar kuru varētu sarunāties.
(Šķir tālāk, lai lasītu turpinājumu…)
